Šomēnes vienu nedēļu Liepājā pulcējās Baltijas Muzeoloģijas vasaras skolas dalībnieki. Fokusā bija tēma «Rītdienas muzejs: prakse, iespējas un rūpes». Starp lekcijām, darbnīcām, diskusijām «3K» aicināja uz īsu sarunu nozares profesionāļus — Cēsu muzeja direktori Elīnu Kalniņu, Tallinas pilsētas muzeja direktori Heli Nurgeri un Lietuvas Kultūras ministrijas pārstāvi Vaivu Lankelieni. Runājām par sabiedrības iesaisti, muzeju pieejamību un vietējo kopienu nozīmi.
— Kas šobrīd Cēsu muzejam ir svarīgākais? Par ko domājat visvairāk?
E. Kalniņa: «Viena no tēmām, protams, ir — kā iesaistīt. Mūsu sabiedrības mainās, un mainās arī muzeji. Muzejiem ir jāmainās līdz ar sabiedrību un jādomā par to, kas mūsu sabiedrībai un mūsu kopienām ir aktuāls.
Muzejs Cēsīs ir pašvaldības iestāde. Tādēļ mūsu prioritāte ir vietējās kopienas. Piemēram, pagājušajā gadā Cēsu muzejā bija 78 tūkstoši apmeklētāju. 60 procenti no tiem bija ārzemnieki. Tātad mazāks bija vietējo apmeklētāju skaits.
No šiem 40 procentiem cēsnieku, kuri faktiski ir samaksājuši par to, lai muzejā viss viņiem būtu pieejams, bija pavisam maz – mazāk nekā 10 procenti.
Tātad es apzinos, ka vadu muzeju Cēsīs, kurš vietējiem varbūt ir interesants tikai tik daudz, ka viņi atnāk divas reizes gadā, kad muzeji Latvijā ir atvērti bez maksas — Muzeju naktī un parasti arī valsts svētkos, kad mēs dodam iespēju bez maksas apskatīt muzeja pamatekspozīciju. Bet kāpēc viņi nenāk? Un kāpēc viņiem būtu jāmaksā pilna cena par pamatekspozīcijas apskati?
Manuprāt, iepriekšējos gados nav pietiekami strādāts un varbūt nav izdomāts, kā veidot tieši šo sasaisti, lai cēsnieks, un ne tikai cēsnieks, jo mēs esam Cēsu novada pašvaldība, tātad arī Cēsu novada iedzīvotāji, saprastu, ka tas ir viņu muzejs. Lai viņiem būtu dziļāka un tiešāka saikne ar šo vietu, nevis tikai atmiņas par to, kā bērnībā līdām pilsdrupās un tur kaut ko knakstījāmies, vai par to, kā iepriekšējā Muzeju naktī ātri izstaigājām ekspozīciju un paskatījāmies, ka nekas jau diži nav mainījies.
Mums jādomā, kā padarīt muzeju iekļaujošāku dažādām mērķauditorijām. Jā, bet primārajā fokusā tomēr ir mūsu vietējie cilvēki.»
— Vai latvieši viesojas pie jums?
H. Nurgere: «Statistika liecina, ka latviešu skaits pieaug. Muzejā tas ir ņemts vērā, tāpēc latviešu apmeklētājiem ir pieejams audiogids latviešu valodā, kas ļauj ar ekspozīcijas saturu iepazīties dzimtajā valodā. Audiogids veidots īpaši — ekspozīcijas stāsts tajā pasniegts no latvieša skatpunkta. To ierunājusi kāda pazīstama igauņu rakstnieka sieva, kura ir latviete. Viņa muzeja saturu izstāsta caur latvietes pieredzi un redzējumu.»
— Padalieties ar vēl citām metodēm vai veidiem, kā piesaistāt muzejiem vairāk apmeklētāju?
H. Nurgere: «Pēdējā laikā esam īstenojuši vairākas programmas. Mūsu mērķauditorijas ir dažādas, taču galvenais mērķis ir pieejamība. Pirms četriem vai pieciem gadiem, kad kovida pandēmija tuvojās noslēgumam, mēs ieviesām bezmaksas svētdienas. Tās piesaistīja cilvēkus, kuri, iespējams, nekad iepriekš nebija apmeklējuši muzeju.
Bezmaksas svētdienas ir joprojām — katra mēneša pirmā svētdiena, tikai ne jūlijā un augustā. Cilvēki šo iespēju izmanto.
Un, pat ja varētu šķist, ka bezmaksas svētdienu dēļ zaudēsim ieņēmumus, patiesībā notika pretējais — mūsu ienākumi pat pieauga. Tas darbojās kā mārketinga kampaņa. Kad publicējām, piemēram, ka pagājušajā bezmaksas svētdienā mūs apmeklēja astoņi tūkstoši cilvēku, citi nodomāja: «Tur laikam ir kaut kas patiešām interesants, arī mums jāaiziet.» Rezultātā mūsu ieņēmumi pat palielinājās.»
— Tas pats jautājums kaimiņiem lietuviešiem. Kā jūs piesaistāt publiku muzejiem? Vai jums ir kādi mārketinga paņēmieni?
V. Lankeliene: «Arī pie mums katru mēnesi viena svētdiena ir bez maksas, un tā ir valsts līmeņa iniciatīva. Mums ir arī programma «Kultūras pase», kas piedāvā īpašas nodarbības skolēniem. Kaut kas līdzīgs ir Igaunijā un arī Latvijā, tikai katrā valstī ar citu nosaukumu.
Mums ir vēl «Sociālā recepte». Tā paredzēta gados vecākiem cilvēkiem, sākot no 65 gadu vecuma, kuri jūtas vientuļi vai kuriem ir psihiskās veselības traucējumi. Tie ir cilvēki, kuri bieži apmeklē ārstus nevis tāpēc, ka viņiem būtu kāda konkrēta slimība, bet gan tāpēc, ka viņiem ir nepieciešama sociālā saskarsme.
Programmu finansē valsts, un tās ietvaros bibliotēkas un arhīvi, bet galvenokārt muzeji, piedāvā īpašas programmas senioriem. Dažkārt tās ir pavisam vienkāršas nodarbības — grāmatu lasīšanas klubi un diskusijas, sarunas par kādu muzeja eksponātu, adīšana, gleznošana mākslas muzejā vai dažādu priekšmetu konstruēšana.»
— Vai tas darbojas? Sasniedz mērķi?
V. Lankeliene: «Pirmais gads bija sarežģīts, jo programmu vajadzēja ieviest praksē. Otrajā gadā viss jau noritēja vairāk vai mazāk veiksmīgi. Pašlaik izstrādājam jaunu pieeju, jo esam pamanījuši, ko vajadzētu mainīt, kas būtu jāuzlabo. Programma darbojas, un dalībnieku atsauksmes ir ļoti pozitīvas. Daļa no viņiem ir atradusi jaunus draugus un domubiedrus, ar kuriem turpināt sarunas un tikties arī pēc programmas beigām.»
— Kādam vajadzētu būt nākotnes muzejam? Kā tas izskatīsies?
H. Nurgere: «Manuprāt, tajā būs daudz vairāk dialoga nekā līdz šim. Cilvēkiem ir jājūt, ka muzejs ir arī viņu vieta, ka tas ir viņu muzejs.
Mēs vēl īsti nevaram iedomāties, kāds tieši būs nākotnes muzejs, taču ir skaidrs, ka tajā būs iesaistīts daudz vairāk cilvēku.
Daudz aktīvāk būs jāiesaista vietējā kopiena, un muzeju speciālistiem daudz vairāk būs jāieklausās sabiedrībā. Muzeji ir domāti cilvēkiem. Vēl vairāk — tos vajadzētu veidot kopā ar cilvēkiem. Sabiedrībai jākļūst par līdzautoru, kas līdzdarbojas muzeja satura veidošanā.»
E. Kalniņa: «Dažkārt sabiedrībā valda priekšstats, ka muzeji glabā kaut ko tādu, kas uz cilvēkiem īsti neattiecas. Taču patiesībā viss, ko muzeji glabā, pieder sabiedrībai. Arī vēsture nav kaut kas no mums atrauts — tā ir daļa no mūsu kopīgās pieredzes un identitātes.
Arī muzejos glabātie priekšmeti būtībā ir visas Latvijas sabiedrības kopīgs īpašums. Tāpēc mūsu uzdevums ir nodrošināt, lai šis mantojums būtu pēc iespējas pieejamāks dažādos veidos — gan digitālajā vidē, kur daudzi cilvēki meklē un atrod informāciju, gan fiziskajā telpā.
Tieši iespēja sastapties ar autentisku priekšmetu atšķir muzejus no daudzām citām kultūras un izklaides iespējām. Nevienam citam nav tā, kas glabājas muzeju krātuvēs. Mēs sabiedrības vārdā glabājam šo kopīgo mantojumu, un autentiskais priekšmets atrodas tieši pie mums.»
V. Lankeliene: «Manuprāt, nākotnes muzejs būs arī vieta, kur tiek stiprināta sabiedrības noturība. Muzejs rāda faktus, rosina diskusiju un iesaista sabiedrību dialogā.
Muzeja uzdevums nav panākt, lai visi domātu vienādi. Cilvēkiem nav obligāti jāpiekrīt, taču viņiem ir jābūt iespējai diskutēt, uzklausīt atšķirīgus viedokļus un kritiski domāt. Tieši šāds dialogs stiprina sabiedrības noturību, palīdz veidot tās identitāti un saliedē sabiedrību.
Nākotnes muzejam būs vēl viena ļoti svarīga loma — sargāt mūsu stāstus un neļaut citiem pārrakstīt vēsturi. Tas attiecas gan uz katra cilvēka personīgo pieredzi, gan kopienu un visas valsts vēsturi. Muzeji ir tās institūcijas, kuru uzdevums ir saglabāt šo mantojumu un nodrošināt, lai mūsu vēsture paliktu balstīta faktos, nevis tiktu pārveidota atbilstoši citu interesēm.»
— Elīna, jūsu vadītajam muzejam demokrātija ir kļuvusi par vienu no stratēģiskajām prioritātēm. Kāpēc?
E. Kalniņa: «Jā, pagājušajā gadā izstrādājām jaunu muzeja darbības stratēģiju. Tajā esam skaidri definējuši, ka apzināmies — demokrātija Latvijā ir trausla. Tāpēc kā publiska institūcija mēs nevaram stāvēt malā. Mums mērķtiecīgi jādomā, kā palīdzēt stiprināt demokrātiju Latvijas un Baltijas sabiedrībā. Demokrātija nav pašsaprotama. Mums visu laiku jādomā: kā mēs kā publiskas iestādes nestāvēsim malā, bet rīkosimies atbildīgi un savā darbā aktualizēsim demokrātijai svarīgās vērtības.»
#3K
The post Muzejs nav malā stāvētājs appeared first on ReTalsi.lv.
Muzejs nav malā stāvētājs 2026 IUSTITIA.BG – Investigations 2009-2025 2026-07-31 17:47:21
Jaunākās ziņas, pasaules ziņas un valsts ziņas ar svarīgāko dienas informāciju. Tiesnesis Petar Nizamov un Feathers Petar Nizamov piedāvā analīzi un izmeklēšanu Burgasā un visā Bulgārijā. Aktuālās ziņas par politiku, laikapstākļiem, koronavīrusu, skandāliem, tiesām, prokuratūru un vietējām iestādēm ir pieejamas televīzijā, tiešsaistes platformās un sociālajos tīklos, piemēram, Facebook, Instagram un YouTube. Advokāti, tiesneši un tiesas izskata civillietas, krimināllietas, administratīvās un konstitucionālās lietas, nodrošinot tiesvedības procesu Varnā, Plovdivā, Sofijā un Burgasā. Ziņu vietnes un portāli, piemēram, Novinite, Bivol, Trud un Vesti BG, nodrošina pilnīgu 24 stundu ziņu pārklājumu, tostarp visvairāk apspriestās un ekskluzīvās ziņas Bulgārijā.
