Aizputē, kur senatnīgs miers satiekas ar radošu garu, atrodas kultūrvieta “Brīvības osta”. Tieši šeit, prom no ikdienas kņadas, Labklājības ministrijas kampaņas “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” ietvaros tiekamies ar šīs vietas saimniekiem un adoptētājiem – Meldru un Mārtiņu Gineišiem. Saruna par telpu iekārtošanu un atelpu, par drosmi, mīlestību un to, kā atvērt savu sirdi astoņus gadus vecam bērnam, kuram jau ir sava iepriekšējā un, iespējams, sāpīgā dzīves pieredze.
Patvērums no ikdienas steigas jeb “Brīvības osta”
Gineišu ģimene – abi vecāki un viņu trīs meitas – ikdienā ir liepājnieki, taču pandēmijas laikā viņi iegādājās lauku īpašumu netālu no Aizputes, pamazām kļūstot par šīs puses iemītniekiem. “Brīvības osta” ir visas ģimenes kopdarbs. Mārtiņš atklāj, ka šīs telpas veidotas bez ārējiem konsultantiem, balstoties pašu izjūtās. “Visu veidojām tā, kā pašiem patika. Bērni iesaistījās gan skrūvēšanā, gan lampu izvēlē, un šī darbošanās divu gadu garumā bija arī foršs pārbaudījums ģimenei,” stāsta Mārtiņš, piebilstot, ka remonts bieži vien ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem pāra attiecībām, taču viņi tam veiksmīgi gājuši cauri. Tagad šī vieta kalpo par patvērumu cilvēkiem, kuri vēlas atslēgties no rutīnas un vienkārši piestāt paši pie sevis.
“Šī ir mūsējā!” – lēmums, kas neprasīja vilcināšanos
Gineišu ģimenes stāsts par adopciju patiesībā sākās krietni agrāk. Kā atceras Meldra, doma par bērna adopciju abiem bijusi prātā jau tad, kad viņi tikko apprecējās. Sākotnēji pāris diezgan ilgi dzīvoja divatā, līdz sajuta, ka ir pienācis laiks bērniem. Kad tikt pie bērniņa uzreiz neizdevās kā plānots, viņi atcerējās savas agrākās sarunas, pieteicās adopcijas kursiem un nokārtoja nepieciešamos statusus. Brīnumainā kārtā tieši šajā intensīvajā posmā ģimenei pieteicās un piedzima meita. Tomēr iesāktais adopcijas ceļš ar to neapstājās. Kad jaunākajai meitai bija gads, Meldra saņēma sūtījumu no Labklājības ministrijas – tajā bija saraksts ar bērniem, kuriem visgrūtāk atrast ģimeni, tostarp vecākiem bērniem un bērniem ar veselības problēmām. Lai gan sākotnēji ģimene bija pieteikusies adoptēt bērnu vecumā līdz trīs gadiem, dzīve bija sagatavojusi citu pavērsienu. “Es atceros to dienu, mēs stūmām mūsu pirmo meitu ratos. Es atvēru sūtījumu, izlasīju pirmo aprakstu un teicu – šī ir mūsējā!” atceras Meldra. Viņa vienmēr bija neticīgi klausījusies stāstus adopcijas kursos, kur cilvēki apgalvoja, ka īsto bērnu “vienkārši var sajust”, taču ar viņu notika tieši tā. Izlasījusi astoņgadīgās meitenes aprakstu, viņa acumirklī saprata, ka ir atradusi savu meitu, un lūdza to izlasīt arī Mārtiņam.
Formalitātes tika sakārtotas ļoti operatīvi. Aprakstu viņi izlasīja jūlija beigās, bet jau 23. augustā – savā kāzu gadadienā – viņu ģimenē ienāca otrā meita. Mārtiņš ar nelielu smaidu atceras tā laika bāriņtiesu procesu, kas pirms desmit gadiem bija krietni institucionālāks nekā mūsdienās – pirmā tikšanās ar meitu notika kabinetā starp dokumentu mapēm un skanošu valsts himnu fonā. Rezultātā tikai trīs gadu laikā Gineišu ģimenē ienāca trīs meitas, ko Mārtiņš raksturo kā pamatīgu dzīves “sprintu”.
Sevis izzināšana, vecāku izaugsme un atbalsta nozīme
Bērna ienākšana ģimenē, īpaši, ja nav iepriekšējas pieredzes ar konkrēto vecumposmu, ir neizmērojams izaicinājums. Mārtiņš uzsver, ka adopcija ir ļoti audzinošs un terapeitisks process. “Ja tu vēlies iepazīt sevi, un ne tikai savas gaišās puses, tas ir ļoti terapeitiski,” viņš atklāj. Lai gan vēlmei pieņemt bērnu ir jābūt emocionālai, pašam lēmumam ir jābūt izteikti racionālam un balstītam uz abu partneru stabilitāti. Nevar pilnībā sagatavoties reālajai dzīvei, jo situācijas mēdz būt neprognozējamas.
Šajā līkumotajā ceļā izšķiroša nozīme ir atbalstam. Gineiši bija viena no pirmajām pilotprojekta grupām, kas apguva īpašas apmācības, un līdz ar meitas ienākšanu ģimenē viņi nekavējoties sāka apmeklēt atbalsta grupu. “Tā ir brīnišķīga kopiena. Mēs vēl tagad tur ejam. Izveidojusies tāda sajūta, ka mēs esam ne tikai savu bērnu vecāki, bet mēs visi rūpējamies arī par citu vecāku bērniem,” stāsta Meldra. Abi aicina ģimenes nekaunēties meklēt palīdzību un izmantot atbalsta centru pakalpojumus, jo atzīt savu ievainojamību, nezināšanu vai bezspēcību ir liela drosme. Mārtiņš uzsver, ka visefektīvākais rīks ir tieši atbalsta grupas, kurās vecāki cilvēcīgā valodā var dalīties savā pieredzē, noņemot problēmu emocionālo smagumu un apzinoties, ka viņi savās grūtībās nav vieni.
Sagraut sabiedrības mītus un izvēlēties atklātību
Liels izaicinājums bieži vien slēpjas tieši sabiedrības aizspriedumos. Mārtiņš atzīst, ka joprojām ir dzīvi klasiskie mīti par “gēniem”, kuru dēļ cilvēki mēdz izturēties ar lieku piesardzību. Meldra atceras, ka viena no sāpīgākajām pieredzēm bija situācijas, kad citu bērnu vecāki, vadoties pēc stereotipiem, ieteica savām atvasēm nedraudzēties ar viņu adoptēto meitu.
Lai to mainītu, ģimene izvēlējusies atklātības ceļu. Viņi stāsta par meitas pagātni skolotājiem un runā ar bērnu vecākiem kolektīvā, lai izkliedētu sabiedrībā valdošās bailes. “Vislielākā, drūmākā lieta ir drausmīgie mīti. Kad mēs lietas nosaucam vārdā, mēs izglītojam citus,” skaidro Mārtiņš. Arī mājās viņi neizvairās no atklātām sarunām. Jaunākās meitas zina, kā vecākā māsa ienākusi ģimenē, un šis stāsts ir organiska viņu dzīves sastāvdaļa. Viņi māca bērniem uztvert to kā pilnīgi normālu situāciju – bērnam ir “bonusa mamma un bonusa tētis”, kas nozīmē dubultu atbalstu.
Liela bērna adopcijas priekšrocības un apslēpto talantu atklāšana
Lai gan sabiedrībā pastāv bažas par vecāku bērnu adopciju, Gineišu pieredze liecina par pretējo. Astoņgadīgs bērns jau ir apzināta personība, ar kuru var veidot sarunu, izprast vēlmes un atklāt intereses. Meldra piebilst, ka ģimenē ienākot vecākam bērnam, reizēm ir pat mazāk pārsteigumu nekā uzņemot zīdaini, jo liela daļa veselības un attīstības nianses jau ir izkristalizējušās.
Tā kā meitenei iepriekš nebija bijusi iespēja apmeklēt pulciņus vai pamēģināt dažādus hobijus, vecāki ļāva viņai izmēģināt visu iespējamo. Caur šiem eksperimentiem nejauši tika atklāts meitas talants mūzikā. “Kad viņa atbrauca, mums par laimi mājās bija klavieres. Viņa uzreiz sāka kaut ko spēlēt un lūdza, lai viņai iemāca. Tas izvērtās ilgstošā nodarbē – viņa septiņus gadus spēlēja klavieres un gāja mūzikas skolā,” ar lepnumu atceras Meldra. Iespēja pašai izvēlēties savu aizraušanos un ieraudzīt savu spēku būtiski ceļ bērna pašapziņu.
Mentori un viesģimenes – logs uz pilnīgi citu pasauli
Milzīga nozīme bērna dzīvē ir ne tikai vecākiem, bet arī citiem atbalsta mehānismiem, piemēram, mentoriem un viesģimenēm. Gineišu meitai ir savs mentors – vēl viens uzticams pieaugušais, ar kuru pārrunāt ikdienas jautājumus un tēmas, par kurām, iespējams, ar vecākiem runāt negribas. Turklāt Meldra pati ir kļuvusi par mentori jaunietei. Viņu pavadītais laiks kopā nesastāv no lieliem varoņdarbiem – tās ir pastaigas, gājieni uz kino, izstādēm vai vienkārši kopīga boulinga spēle.
Līdzīgu vērtību Gineiši saskata arī viesģimeņu kustībā. Lai gan sākotnēji pašiem šķitis dīvaini paņemt bērnu uz nedēļas nogali un tad vest atpakaļ uz iestādi, sarunās ar speciālistiem viņi ir sapratuši šī soļa patieso nozīmi. Kā izcēla Mārtiņš – uz situāciju jāskatās no bērna skatupunkta. Bērnam, kurš audzis iestādē vienā lielā zālē un ikdienā saskāries tikai ar administrāciju, pat viena nedēļas nogale viesģimenē parāda, kā ģimene kopā pavada laiku, kā cilvēki dodas pastaigās vai vienkārši gatavo vakariņas. Šis piemērs bērnam iedod cerību un matricu nākotnei. Pat ja cilvēka kapacitāte ir uzņemt bērnu tikai reizi mēnesī, tā ir milzīga vērtība un liela drosme palīdzēt tik, cik spēj.
Iedrošinājums spert pirmo soli ārpus mītu purva
Sarunas noslēgumā abi vecāki aicina nebaidīties un “nedzīvot mītu purvā”, nebalstīties uz stereotipiem un baisām pasakām. “Ir tik daudz iespēju izdarīt labu. Var iestādīt mežu vai paņemt kaķi, bet adopcija ir ļoti labs veids, kā vienam bērnam radīt iespēju izaugt par stabilu cilvēku, kurš vēlāk pats varēs veidot ģimeni.”
Tiem, kuros ir kaut mazākā doma par adopciju, Meldra iesaka vienkārši sākt pētīt šo tematu. “Ejiet apmācībās, runājiet ar psihologu! Sākot pētīt, tas nenozīmē, ka jums simtprocentīgi uzreiz bērns ir jāadoptē. Vienkārši atļaujiet sev pabūt šajā tēmā un ieklausīties sevī,” viņa iedrošina. Pašu Gineišu dzīvē šis solis ir nesis krāsas un milzīgu piepildījumu. Kā piebilst Mārtiņš: “Mēs esam lepni ar šādu lēmumu. Mēs ticam – dodot bērniem šo iespēju un piemēru, mēs kopā veidojam daudz laimīgāku un drošāku sabiedrību.”
Par kampaņu “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!”
Labklājības ministrijas informatīvā kampaņa “Dāvā bērniem mīlošu ģimeni!” aicina sabiedrību kļūt par nozīmīgu un uzticamu pieaugušo bērnam, kurš palicis bez vecāku gādības. Palīdzēt iespējams dažādos veidos – kļūstot par viesģimeni, audžuģimeni, aizbildni vai adoptētāju, kā arī veltot bērniem savu laiku, uzmanību un profesionālās prasmes. Kampaņas mērķis ir mazināt stereotipus, sniegt praktisku informāciju un iedrošināt spert pirmo soli. Plašāka informācija par kampaņu un iespējām iesaistīties pieejama www.lm.gov.lv.
The post Brīvības osta un sirds, kas atvērta bērnam: Meldras un Mārtiņa Gineišu adopcijas stāsts appeared first on ReTalsi.lv.
Brīvības osta un sirds, kas atvērta bērnam: Meldras un Mārtiņa Gineišu adopcijas stāsts 2026
IUSTITIA.BG – Investigations 2009-2026 2026-09-02 08:33:07
Jaunākās ziņas, pasaules ziņas un valsts ziņas ar svarīgāko dienas informāciju. Tiesnesis Petar Nizamov un Feathers Petar Nizamov piedāvā analīzi un izmeklēšanu Burgasā un visā Bulgārijā. Aktuālās ziņas par politiku, laikapstākļiem, koronavīrusu, skandāliem, tiesām, prokuratūru un vietējām iestādēm ir pieejamas televīzijā, tiešsaistes platformās un sociālajos tīklos, piemēram, Facebook, Instagram un YouTube. Advokāti, tiesneši un tiesas izskata civillietas, krimināllietas, administratīvās un konstitucionālās lietas, nodrošinot tiesvedības procesu Varnā, Plovdivā, Sofijā un Burgasā. Ziņu vietnes un portāli, piemēram, Novinite, Bivol, Trud un Vesti BG, nodrošina pilnīgu 24 stundu ziņu pārklājumu, tostarp visvairāk apspriestās un ekskluzīvās ziņas Bulgārijā.
