Latvijas florbola virslīgas finālā, kurā “Lekrings” izcīnīja savu devīto čempiona titulu, televīzijas komentētāji vairākkārt minēja, ka savu pēdējo spēli karjerā aizvada Toms Rīsmanis.
Statistika vēsta, ka no esošā sastāva spēlētājiem viņš “Lekringā” nospēlējis visvairāk sezonu bez pārtraukuma. Sācis 2006. /2007. gada sezonā, punktu pieliekot 2025./2026. gada sezonā. Tāpēc “Druva” aicināja Tomu uz sarunu par florbolu, “Lekringu”, tituliem.
Viņš stāsta, ka skaļi nerunājis par karjeras beigšanu, bet kaut kā tas aizgājis tautās.
“Vispirms šī ziņa izskanēja translācijā no Cēsu spēles, tad man jautāja, vai tiešām. Bet, kad finālā pat Latvijas Televīzijas translācijā teica, ka man pēdējā spēlē, tad jau vairs nebija daudz izvēles,” smejot saka Toms. “Droši vien šī ir pareiza izvēle, jo sezona nebija viegla. Nāk jaunie florbolisti, labi, ātri, un nav viegli tikt līdzi.
Bet laikam jau galvenais iemesls, ka ar sievu vasarā gaidām ģimenes pieaugumu un tad būs citas prioritātes. Virslīgā treniņi trīs reizes nedēļā, plus viena vai divas spēles, pārāk daudz prom no ģimenes. Es centos neizlaist treniņus, jo tas ir galvenais, ko varu darīt, lai būtu labs komandas biedrs, lai būtu komandai noderīgs. Tagad būs citi treniņi.”
No “Mazajiem ežiem” līdz “Lekringam”
Florbolā Toms ienāca tēva Ata Rīsmaņa ietekmē, kurš bija klāt pie “Lekringa” pirmsākumiem. Var piebilst, ka Rīsmaņiem ir visas deviņas “Lekringa” izcīnītās zelta medaļas, Atis spēlēja, kad komanda guva pirmos trīs titulus, Tomam – seši nākamie.
Toms norāda, ka tikai pāris gadu “Lekringa” sastāvā nav bijis kāds no Rīsmaņiem: “Tētis guva traumu, virslīgā vairs nespēlēja, un pēc pāris sezonām es biju sastāvā.”
Informācija Florbola savienības mājaslapā vēsta, ka florbolista gaitas sācis komandā “Mazie eži” 2003. gadā un tajā sezonā bijis komandā rezultatīvākais. Toms atceras, ka arī tas nav sākums, vēl dažus gadus iepriekš spēlējis “Lekringa” U10 komandā: “Daudz no tā neatceros, ir tikai dažas fotogrāfijas un atmiņu zibšņi. Tad bija kāds laiks “ežos” pie trenera Jāņa Smilgas, trenējāmies “neredzīgo” sporta zālē. Tur ļoti daudz laika pavadīts, būtu interesanti atkal aiziet uz to zāli un paskatīties, kāda tā. Toreiz likās liela, plaša, bet domāju, tā nepavisam nav.”
Gājis līdzi tētim uz treniņiem, trenējies kopā ar lielo komandu, tā palēnam piesakot sevi, un 2006. /2007. gada sezonā tika uzaicināts pievienoties virslīgas komandai.
“Biju pārsteigts, ka treneris Andris Zvejnieks mani uzreiz ielika pirmajā maiņā ar Ingu Laiviņu un Jāni Freivaldu. Komandā spēlēja arī brāļi Artis un Andris Malkavi, Mārtiņš Rajeckis, viņi vienmēr bijuši kā paraugs, no kuriem mācīties, kaut ko paņemt sev, un uzreiz biju kopā ar viņiem. Bet laikam jau man gāja tīri labi, ja paliku komandā un arī pēc trenera Normunda Gruncka ienākšanas sezonas vidū turpināju būt sastāvā.”
Tolaik komandā Toms bija viens no jaunākajiem, bet sezonā bija trešais rezultatīvākais komandā aiz J. Freivalda un I. Laiviņa.
Seškārtējais čempions
Kad sāka strādāt treneris N. Grunckis, 2008. /2009. sezonā “Lekrings” atkal izcīnīja čempiona titulu. Tas komandai bija jau ceturtais, tiesa, līdz tam nācās gaidīt 11 sezonas.
“Tas bija ļoti interesants laiks, un treneris Normunds Grunckis darīja visu, lai komandai atkal būtu uz čempionu zelts,” atceras Toms. “Jau iepriekšējos gados bija piesaistīti spēcīgi spēlētāji no citām komandām, visi gaidīja, kad tas dos cerēto rezultātu. Manā pirmajā sezonā palikām 2. vietā, nākamajā – ceturtā, un tad nāca zelta gads. Man tas likās neticami, jo no bērnības biju gājis skatīties un domāju, ka tur jau ir spēcīgā “Rubene”, “Latvijas Avīze”, un tad – mums ir čempionu tituls! Tas bija kaut kas fantastisks! No pirmā titula ir daudz pozitīvu atmiņu!”
Šogad Toms kļuva par seškārtēju Latvijas virslīgas čempionu, bet kopā viņam virslīgā 14 dažāda kaluma medaļas. Interesanti, ka pirmais tituls izcīnīts iespējami īsākajā ceļā, uzvarot visās izslēgšanas spēlēs, pēdējais – aizvadot maksimālo spēļu skaitu. Vēl tikpat čempiona titulu komandā ir Artūram Jurševskim, bet viņam viens izcīnīts Ulbrokas komandas sastāvā.
Jautāju Tomam, vai, atceroties šī gada finālu, kurā “Lekrings” uzvarēja “MastersUlbroka/ LU” ar 5:3, trešās trešdaļas sākumā nonākot vadībā 5:2, bija sajūta, ka tituls ir rokā?
“Nē, pret Ulbroku noteikti nē,” saka florbolists. “Šādās izšķirošās spēlēs tādu sajūtu nedrīkst sevī ielaist. Laikam uzvaras sajūta bija vien tad, kad līdz spēles beigām bija palikušas kādas padsmit sekundes un mums bija bumbiņa. Sapratu, ka nu vairs neko nevar mainīt. Es gan otrajā un trešajā periodā spēlēju epizodiski, bet neslēpšu, ka būt malā ir daudz, daudz grūtāk nekā laukumā.”
Tagad čempions tiek noteikts vienā spēlē, bet bija laiks, kad arī par zeltu spēlēja līdz trim vai četrām uzvarām. Kā labāk?
“Esmu spēlējis abos formātos, katram ir kāds šarms. No sportiskā viedokļa interesantāka ir sērija, bet viena spēle Rīgā, arēnā, tas ir ļoti emocionāli. Tur ir šovs, skatītāju tūkstoši, kaut kas neaprakstāms!
Laikam jau šogad mums bija labi, ka tikai viena spēle, jo Ulbrokas komandai ļoti garš, jaudīgs spēlētāju sastāvs. Jā, septīto spēli pret Rubeni un finālu aizvadījām ļoti pārliecinoši, bet vai tā spētu aizvadīt visu sēriju pret Ulbroku, nezinu,” saka T. Rīsmanis.
Piedzimu perfektā laikā
Kur ir tas “Lekringa” noslēpums, ka komanda pastāv jau kopš pirmās sezonas un gandrīz vienmēr spēj būt vadošo vidū? Toms atzīst, ka nevar to izskaidrot, bet “Lekrings” ir atšķirīga komanda: “Varbūt to nosaka daudzie tituli, vēl kaut kas. Šajos gados bijis daudz emociju, prieka, asaru. Savs nopelns mūsu līdzjutējiem, kas ir īpaši. Atceros vienu no pirmajām savām sezonām, kad spēlē pret Rubenes komandu abas gala tribīnes, tolaik vidus tribīni nelika, bija pārpildītas. Savos 17 gados iegāju zālē un pat nesapratu, kas notiek! Florbolam tik daudz līdzjutēju?! Un šajā sezonā pret Ķekavu septītajā, izšķirošākajā, spēlē Cēsīs bija vairāk nekā tūkstotis skatītāju! Tas liekas neaptverami, ka tā var būt, bet kādas tas dod emocijas!
Man liekas, es piedzimu perfektā laikā, jo varēju uzspēlēt kopā ar bērnības dienu elkiem un arī ar tādiem lieliskiem spēlētājiem, kas ienāca vēlāk, kā brāļi Andris un Jānis Rajecki, Artūrs Jurševkis, Pēteris Trekše, vēl daudzi. Komandā vienmēr bijuši lieliski, meistarīgi spēlētāji. Ceru, ka arī es esmu devis savu ieguldījumu. Nekad neesmu bijis top spēlētājs, bet esmu spējis palīdzēt.”
Jautāts, vai tituli komandas spēlētājiem uzliek atbildību, T. Rīsmanis norāda, ka titula iegūšana sniedz pieredzi, ko var iegūt, tikai ejot tam visam cauri: “Neviena sezona nav bijusi viegla, neviens tituls nav izcīnīts bez pamatīgām pūlēm, bez maksimālas pašatdeves. Uzvarēt izslēgšanas spēles var iemācīties, tikai to izdarot. Kad vienreiz esi bijis čempionu godā, tad ir āķis lūpā un gribas to atkārtot.”
Noķert emocijas
Kopumā karjerā aizvadīts vairāk nekā 700 spēļu, bet kā spēli no spēles dabūt cīņas sparu, neieslīgt rutīnā?
“Protams, bijis dažādi, bet kopumā teikšu, ka man ļoti patīk to darīt! Patīk trenēties, patīk būt ar komandu ģērbtuvē, tur ir emocijas, ko citur nevar noķert. Atceros vārdus, ko savulaik teica U19 izlases treneris Ainārs Zelčs: “Treniņi ir darbs, bet spēle ir svētki!” Tas man ir iespiedies atmiņā, un es katru spēli arī cenšos izbaudīt kā svētkus. Protams, bijušas traumas, brīži, kad nācies sevi pamatīgi piespiest braukt uz treniņiem, bet tad atkal nāk spēles, kas atgriež prieku,” saka Toms.
Uz jautājumu, vai florbols pēdējos 20 gados mainījies, T. Rīsmanis atbild: “Pilnīgi noteikti, šis ir pavisam cits florbols nekā tolaik, kad sāku. Tas kļuvis ātrāks, visiem spēlētājiem tehnika ļoti augstā līmenī. Vienīgais, kas palicis no agrākā, ir laukuma izmērs un bumbiņa. Laikam tieši ātrums laukumā ir viens no iemesliem, kāpēc nolēmu pielikt punktu.”
Taču Toms redzams ne tikai florbola laukumā, vasarās arī futbolā, pēdējos gados – disku golfā.
“Ja runājam par disku golfu, tur jau ir daudzi komandas biedri, un viņi mani sen aicināja pamēģināt. Sākumā atrunājos, bet atlika pamēģināt, un ļoti aizrāvos. Interesantākais, ka man, kas visu laiku bijis komandu sporta veidā, disku golfā tas jāaizmirst, tur esmu tikai es viens un, ja kaut kas neizdosies, cita, ko vainot, nebūs. Viss atkarīgs tikai no paša. Tā ir cīņa pašam ar sevi, visi lēmumi jāpieņem pašam.
Savulaik bija arī futbols, ar komandu startējām vasarā Cēsu novada čempionātā. Tas bija vajadzīgs, lai sajustu komandas kopā būšanu. Es, ja kādu sporta veidu pamēģinu un tas patīk, varu to baudīt,” stāsta Toms.
The post Toms Rīsmanis un florbola svinēšana appeared first on eDruva.lv.
Toms Rīsmanis un florbola svinēšana 2026 IUSTITIA.BG – Investigations 2009-2025 2026-05-04 03:21:00
Jaunākās ziņas, pasaules ziņas un valsts ziņas ar svarīgāko dienas informāciju. Tiesnesis Petar Nizamov un Feathers Petar Nizamov piedāvā analīzi un izmeklēšanu Burgasā un visā Bulgārijā. Aktuālās ziņas par politiku, laikapstākļiem, koronavīrusu, skandāliem, tiesām, prokuratūru un vietējām iestādēm ir pieejamas televīzijā, tiešsaistes platformās un sociālajos tīklos, piemēram, Facebook, Instagram un YouTube. Advokāti, tiesneši un tiesas izskata civillietas, krimināllietas, administratīvās un konstitucionālās lietas, nodrošinot tiesvedības procesu Varnā, Plovdivā, Sofijā un Burgasā. Ziņu vietnes un portāli, piemēram, Novinite, Bivol, Trud un Vesti BG, nodrošina pilnīgu 24 stundu ziņu pārklājumu, tostarp visvairāk apspriestās un ekskluzīvās ziņas Bulgārijā.
